Atbilstoši pašreizējiem medicīnas zinātnes uzskatiem – astma ir hroniska slimība, kas parasti saistīta ar elpceļu iekaisumu [1]. Izrietot no šīs definīcijas, astmas ārstēšana pamatā balstās uz pretiekaisuma terapiju, izmantojot galvenokārt inhalējamos glikokortikoīdus.
Ārstēšanas mērķis ir astmas kontroles sasniegšana, t.i. pacientiem nav astmas simptomu ne dienā, ne naktī, nav nepieciešamības lietot ātras darbības bronhodilatatorus pēc vajadzības un nav ierobežotas ikdienas darbības.
Viens no būtiskākiem astmas ārstēšanas uzdevumiem ir slimības uzliesmojumu novēršana, kas mazina hospitalizācijas un arī nāves risku astmas uzliesmojuma laikā [1].
Astmas ārstēšanas būtiskākā problēmas visā pasaulē, tajā skaitā arī Latvijā, ir saistītas ar zemu līdzestību inhalējamo glikokortikoīdu terapijai. Ārstējot pacientu ar inhalatoru, kas satur inhalējamo glikokortikoīdu un ātras darbības β2-agonista kombināciju, pieaug varbūtība, ka pacients saņems ne tikai simptomātisku, bet arī pretiekaisuma terapiju.
2019. gadā balstoties uz vairāku pētījumu rezultātiem, kuros tika pierādīts, ka lietojot inhalējamo glikokortikoīdu un ātras darbības β2-agonista kombināciju pēc vajadzības, ir iespējams mazināt astmas uzliesmojumu risku, vismaz tik pat lielā mērā kā lietojot inhalējamos glikokortikoīdus pastāvīgi, Global Initiative for Asthma (GINA) mainījās pieeja pacientiem ar vieglu astmu [2–5]. Pacientus, kuri agrāk tika ārstēti atbilstoši 1. vai 2. ārstēšanas solim ar īsas darbības β2-agonistiem pēc vajadzības vai inhalējamo glikokortikoīdu monoterapiju, šobrīd iesaka ārstēt ar inhalējamo glikokortikoīdu un ātras darbības β2-agonista kombināciju pēc vajadzības [1].
Šādas ārstēšanas galvenā priekšrocība ir sekojoša. Pacients, lietojot bronhodilatatoru pēc vajadzības, vienlaicīgi saņem arī pretiekaisuma terapiju, kas potenciāli mazinot uzliesmojuma, tajā skaitā smagu uzliesmojumu un hospitalizācijas risku par 40 – 64%. Pretiekaisuma terapiju pacients šādā gadījumā saņem īstajā brīdi, kad uz iekaisuma uzliesmojuma fona parādās astmas simptomi [6].
Vēl viens būtisks faktors ir inhalācijas ierīces lietošanas iemaņas. Zināms, ka liela daļa pacientu tiek nepietiekoši apmācīti un inhalāciju ierīces lieto nepareizi. Zema līdzestība un nepareiza inhalāciju ierīču lietošana saistīta ar astmas kontroles pasliktināšanos un ārstēšanas izmaksu palielināšanos [7].
Izrakstot pacientam vienu inhalatoru, kuru pacients var lietot pastāvīgi un arī pēc vajadzības, ir iespējams šo risku būtiski mazināt. Pacientam ir daudz vieglāk atcerēties kā pareizi lietot vienu inhalācijas ierīci. Arī šis faktors var būtiski uzlabot astmas kontroli un mazināt astmas uzliesmojumu risku. Atbilstoši GINA ieteikumiem tā saukto viena inhalatora terapiju var pielieto pacientiem ar astmu, kuriem nepieciešama ārstēšana ar 1. – 3. ārstēšanas soli [1].
Ņemot vērā iepriekš minēto, pirmkārt, viena inhalatora lietošanas iespējamību un, otrkārt vieglas astmas ārstēšanas taktiku, lietojot inhalējamo glikokortikoīdu un ātras darbības β2-agonista kombināciju pēc vajadzības, turpmāko gadu laikā inhalatoru patēriņš, kuri satur šo kombināciju var būtiski palielināties.
Atsauces: