Iepazīsties ar īsu hroniskas obstruktīvas plaušu slimības vēsturi!

Iepazīsties ar īsu hroniskas obstruktīvas plaušu slimības vēsturi!


Vai tu zināji, ka lielākoties gandrīz visas plaušu slimības tajā skaitā arī hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS) tika saukta par astmu? Tik tiešām tā ir patiesība. Faktiski tikai pēdējo 100 gadu laikā HOPS tika pakāpeniski apzināta kā pastāvīga slimība.
2697.g. pirms Kr.dz.: Ķīniešu ārsts Nei Ching Su Wen savā grāmatā, kas ir senākais zināmais medicīnas traktāts, apraksta dialogu starp Dzelteno imperatoru Huang Ti un viņa ārstu Ch’i Pai, kurā imperators apraksta trokšņainu elpu apgrūtinātu elpu.

1500.g. pirms Kr.dz.: Senie ēģiptieši apraksta astmai un HOPS līdzīgus simptomus. Ebersa papirusi ir medicīnias dokuments, kas apraksta vairāk kā 700 astmas ārstēšanas metodes tostarp augu novietošanu un sakarsētiem ķieģeļiem un dūmu ieelpošanu.
800.g.pirms Kr.dz.: Homērs pirmais lieto jēdzienu astma, lai aprakstītu kaujas slodzes vai ievainojumu izraisītu apgrūtinātu elpošanu.
400.g. pirms Kr.dz.: Hipokrāts (Hippocratus) definē astmu kā medicīnisku jēdzienu, ko raksturo apgrūtināta elpošana.
1679.g.: Pirmo reizi vēsturē ārstiem tika atļauts veikt autopsijas, lai noskaidrotu patiesos slīmību cēloņus. Šveiciešu ārsts Teofils Bonē (Theophil Bonet) veica vairāk kā 3000 mirušu pacientu autopsiju un pirmais savā grāmatā Sepulchretum aprakstīja emfizēmu, nosaucot šo slimību kā “apjomīgās plaušas” [1].
1769.g.: Džovanni Morganjī (Giovanni Morgagni) aprakstīja 19 “duļķaino” (turgid – latīņu val.) plaušu gadījumus un apstiprināja Dr. Teofila Bonē atklājumus.
1784.g.: Dr. Semjuels Džonsons (Samuel Johnson) uzskatīja, ka ilgstoši slimojis ar “astmu”. Mūsdienās ārsti ,vadoties pēc apraksta, ko sastādīja Dr. Džeimss Arturs Vilsons (James Arthur Wilson), veicot Semjuela Džonsona pēcnāves sekciju, uzskata, ka Džonsons mira nevis no astmas, bet gan emfizēmas un plaušu sirds [2].
1799.g.: Metjū Beilijs (Matthew Baillie), kurš arī piedalījās Dr. Džonsona autopsijā, pirmais aprakstīja emfizēmu kā “palielinātu gaisa telpu”, kā “plaušas kas nesaplok” un publicēja aprakstu grāmatā ar ilustrācijām.
1814.g.: Čārlzs Bedhams (Charles Badham), aprakstot iekaisumu elpceļu gļotādā, pirmais ieviesa jēdzienu “bronhīts”. Viņš saistīja hronisku klepu un palielinātu gļotu sekrēciju ar hronisku elpceļu kataru. Viņš aprakstīja hronisku bronhītu kā stāvokli, kas padara cilvēku darba nespējīgu [3].
1819.g.: Renē Lenneks (Rene Laennec), stetoskopa izgudrotājs, pirmais aprakstīja emfizēmu un hronisku bronhītu kā savā starpā saistītas slimības izpausmes un atšķīra tās no astmas. Lenneks saistīja emfizēmas attīstību arī ar novecošanu. 
1837.g.: Dr. Viljams Stouks (William Stokes) bija pirmais, kas lietoja jēdzienu “hronisks bronhīts” un aprakstījo to savā grāmatā “The Diagnosis and Treatment of Diseases of the Chest”.
1846.g.: Angļu ķirurgs Džons Hatčinsons (Johns Hutchinson) izgudroja spirometru. Tā bija ierīce, kas mērīja lēno vitālo kapacitāti (SVC – slow vital capacity) jeb gaisa daudzumu, ko var lēni izelpot pēc maksimāli dziļas ieelpas. 
1885.g.: Dr. Mendelsons (Mendelssohn) aprakstīja tā saucamo “slīpētāju astmu”, kas bija raksturīga metāla slīpētējiem. Viņs bija pirmais, kas ievēroja saistību starp ogļu putekļu un dūmu ieelpošanu un plaušu slimību [4].
1898.g.: Žurnālā The Clinical Review plaušu alveolas pirmo reizi vairs netiek sauktas par šūnām, bet par alveolām un emifzēma tiek skaidri definēta kā “plaušu alveolu paplašināšanās un alveolu sieniņu atrofija” [5].
1930.gadi: Tiek veikti daudzi jauni atklājumi. Tiek aprakstīta gļotu šūnu savairošanās, kas nosaka pārmērīgu krēpu izdalīšanos. Cits autors pierāda, ka plaušu emfizēma attīstās plaušu elasticitātes zuduma dēļ. 1933.gadā Londonas Universitātes profesors Rolands Kristijs (Roland Christie) atklāja, ka plaušu emfizēma un elasticitātes zudums izraisa plaušu funkcijas traucējumus.
1947.g.: Tiek definēti plaušu veiktspējas galvenie raksturlielumi – forsētais izelpas tilpums pirmās sekundes laikā (FEV1), forsētā vitālā kapacitāte (FVC). Tifno-Pinelli (Tiffeneau-Pinelli) apraksta tā saucamo Tifno indeksu, kas palīdz atšķirt obstruktīvas un restriktīvas plaušu veiktspējas izmaiņas. Mūsdienās lieto attiecību FEV1/FVC, ko izsaka procentos. Ja FEV1/FVC attiecība pēc bronhus paplašinoša inhalatora ieelpošanas nesasniedz 70%, tad to uzskata par neatgriezeniskas obstrukcijas un HOPS pazīmi.
1958.g.: Līdz šim brīdim HOPS tika aprakstīts un definēts atšķirīgi. 24.-26.septembrī CIBA organizētā ārstu simpozijā pirmo reizi tika nolemts definēt šo slimību kā hroniska bronhīta un emfizēmas kombināciju. Simpozija rezultāti tika publicēti 1959.gadā.
1960.gadi: Aizvien biežāk HOPS ārstēšanātiek lietots bronhus paplašinošais izoprenalīns. Kortikosteroīdus un skābekli lieto reti, jo tie tiek uzskatīti par bīstamiem. 
1962.g.: Amerikas Torakālā Biedrība (ATS – Americn Thoracis Society) definē hronisku bronhītu kā “klepu, kas ilgst trīs mēnešus vismaz trīs gadus pēc kārtas”  un emfizēmu kā “palielinātu alveolāro telpu un alveolu sieniņu izzušanu”. Pirmo reizi HOPS tiek izdalīta kā atsevišķa slimība. Donalds Andersons (Donald Anderson) un Bendžamins Ferriss (Benjamin Ferris) žurnālā New England Journal of Medicine publicē pētījuma rezultātus, kas pierādā cigarešu dūmu saistību ar hronisku bronhītu.
1965.g.: Dr. Viljams Brisko (William Briscoe) kļuva par pirmo personu, kas 9. Aspenas Emfizēmas konferencē lietoja jēdzienu “hroniska obstruktīva plaušu slimība”.
1972.g.: Aļaskā tiek atrasta 1600 gadus veca sievietes mūmija, kurai ir plaušu emfizēmai raksturīgas pazīmes. Slimību saista ar ilgstošu atrašanos piedūmotās telpās pie atklātas uguns pavarda un šis ir senākais atklātais HOPS gadījums medicīnas vēsturē [6].
1976.g.: Dr. Čārlzs Flečers (Charles Flecher) atklāj, ka cigrešu smēķēšanas pārtaukšana var palēnināt HOPS attīstību un ieliek zinātniskos pamatus cīņai pret tabakas produktiem.
1980. un 1990. gadi: Notiek straujš progress HOPS terapijā. Ārstēšanā tiek ieviesti bronhus paplašinoši inhalatori, skābekļa terapija, sirds un plaušu rehabilitācija. 
2001.g.: HOPS tiek definēta kā slimība, kas saistīta ar hroniskiem gaisa plūsmas ierobežojumiem, kuru izraisa elpceļu sašaurināšanās (obstrukcija) kas laika gaitā progresē un ir tikai daļēji atgriezeniska (atšķirībā no astmas, kas tiek uzskatīta par atgriezenisku). Pirmo reizi HOPS definīcija balstās uz fizioloģiskiem nevis klīniskiem un anatomiskiem kritērijiem.
2013.gads: HOPS tiek atzīta par trešo biežāko nāves cēloni pasaulē aiz sirds-asinsvadu slimībām un vēža. Uzskata, ka ar HOPS pasaulē slimo aptuveni 230 miljoni cilvēku. 

Atsauces
1. Petty, Thomas L, "The History of COPD, "Int. J. Chron. Obstruct. Pulmon. Dis., 2006, March; 1(1): 3-14
2. Reich, Jerome M, "Convulsion of the lung: a historical analysis of the cause of Dr Johnson's fatal emphysema," Journal of the Royal Society of Medicine, Vol. 87, December, 1984, page
3. Gee, Samuel, "Bronchitis, Pulmonary Emphysema and Asthma, " The Lancet, March 18, 1899, page 51
4. Klotz, Oskar, Wm. Charles White, ed., "Papers on the Influence of Smoke on Health," Bulletin #9, 1914, page 36
5. Cleveland, Geo. Henry, "The Clinical Review: A Journal of Practical Medicine and Surgery," Vol. VIII, April-Sept. 1898, Chicago
6. Qutayba Hamid, Joanne Shannon, James Martin, "Physiologic Basis of Respiratory Disease," 2005, Montreal, page 85-99

Citi avoti
Brief History of COPD
Hardluck asthma
History of COPD